Manam dēlam Jurim nupat palika 36 gadi – tas ir vecums, kuru pieņemts uzskatīt par nobriedušu, nopietnu un tādu, kas prasa pilnīgu patstāvību un atbildību par savu dzīvi
Viņam ir stabils darbs kādā Rīgas uzņēmumā, savs auto, lai ērti pārvietotos, taču ar personīgo mājokli viņam dzīvē kaut kā vēsturiski nebija paveicies, un šis jautājums vienmēr palika otrajā plānā. Pirms nedēļas viņš man piezvanīja vēlā vakarā un ar neviltotu prieku balsī paziņoja, ka beidzot ir saticis sutis savu “īsto un vienīgo” sievieti, vārdā Rūta. Tūlīt pēc šī jaunuma sekoja lūgums, kas mani nedaudz samulsināja: vai es nevarētu abus ielaist padzīvot savā plašajā trīs istabu dzīvoklī Daugavpilī uz pāris mēnešiem? Argumenti bija pārliecinoši – kamēr viņi atradīs piemērotu īres variantu un sakrās drošības naudu, lai uzsāktu kopdzīvi jaunā vietā. Vēlas pārvākties prom no galvaspilsētas. Ka arī vēlas būt tuvāk man.
Rūtai Daugavpilī piedāvā labu darbu un arī viņam uzņēmums atradis labu vakanci filiālē. Šis jau man likās aizdomīgi, nu ka abiem tā uzreiz piedāvā darbu viena pilsētā. Es vienmēr esmu centusies būt saprotoša un atbalstoša māte, tāpēc, ilgi nedomājot, piekritu palīdzēt jaunajiem nostāties uz kājām un veidot savu kopīgo ikdienu zem mana jumta. Tomēr manas ilūzijas par mierīgiem ģimenes vakariem pie tējas tases izgaisa un sašķīda druskās jau trešajā viņu uzturēšanās dienā.
Rūta, kurai, starp citu, arī jau bija krietni pāri trīsdesmit, manu dzīvokli neuztvēra kā pagaidu patvērumu vai viesmīlīgu žestu, bet gan kā bezmaksas viesnīcu ar “viss iekļauts” servisu. Atgriežoties mājās pēc smagas darba dienas, es regulāri saskāros ar vienu un to pašu skatu: izlietnē gozējās netīru trauku kalni, bet uz plīts stāvēja tukši, piedeguši katli. Lai gan jaunā sieviete visu dienu pavadīja mājās, viņa acīmredzot svēti ticēja, ka mājas uzkopšana un ēst gatavošana ir tikai un vienīgi mans pienākums.
“Māras kundze, mēs taču esam viesi! Turklāt es strādāju attālināti pie datora, un man pilnīgi nav laika nodarboties ar sadzīves sīkumiem,” viņa man pašpārliecināti paziņoja, reaģējot uz manu pieklājīgo lūgumu nomazgāt aiz sevis kafijas tases. Es domāju vai tad šis ir tas piedāvātais darbs? To taču arī varēja darīt Rīgā ja jau attālināti. Bet neko vēl neteicu. Mazums kas un kā. Varbūt reizi nedēļā jāierodas uzņēmumā vai tamlīdzīgi. Ivars šajā situācijā pilnībā nostājās savas sirdsdāmas pusē, apgalvojot, ka es piekasoties sīkumiem un ar savu “toksiskumu” graujot viņu jauno, trauslo ģimeni.
Pēdējais piliens manā pacietības kausā
Pēdējais piliens manā pacietības kausā bija pagājusī sestdiena, kad, ienākot savā guļamistabā, es tur ieraudzīju Rūtu. Viņa bez jebkādas atļaujas bija paņēmusi manu dārgo sejas mitrinošo krēmu un pilnīgā mierā sēdēja pie mana tualetes galdiņa, klājot sev grimu.
“Un kas par to? Mēs taču tagad esam viena ģimene, mums viss ir kopīgs,” viņa man uzmeta vienaldzīgu skatienu, pamanot manu sašutumu. Tajā sekundē es skaidri sapratu, ka savās mājās esmu kļuvusi par bezmaksas apkalpotāju, kurai vairs nav tiesību pat uz savu personīgo telpu un lietām.
“Manās mājās ‘kopīga krēma’ nav, tāpat kā šeit nav bezmaksas apteksnes,” es atbildēju pilnīgi mierīgā, bet ledainā balsī. Es pagriezos pret dēlu, kurš tieši tajā brīdī iznāca no vannas istabas, un paziņoju, ka viņiem ir tieši divas stundas laika, lai sakravātu visas savas mantas un pamestu manas mājās.
Ivars sāka man pārmest, ka es dzenot pašas dēlu uz ielas kaut kādu krēma burciņu un vēlmes nemazgāt vienu lieku šķīvi dēļ. Taču es paliku nepielūdzama. Paciest šādu pieaugušu cilvēku nekaunību un nekaunīgu uzvedību zem sava jumta es vairs netaisījos ne mirkli ilgāk. Kad aiz viņiem aizvērās ārdurvis, dzīvoklī beidzot iestājās ideāls klusums un atgriezās mans ierastais komforts.
Analīze un pārdomas
Māras un Ivara stāsts uzskatāmi parāda dziļo infantilisma problēmu pieaugušu bērnu vidū. Trīsdesmit sešu gadu vecumā vīrietim ir jāuzņemas pilna atbildība par sevis veidoto ģimeni, nevis jāpārceļ šis slogs uz mātes pleciem. Ivara rīcība ir klasisks mēģinājums atgriezties drošajā bērnības pozīcijā, kur vecāku resursi šķiet neierobežoti un paši par sevi saprotami.
Savukārt viņa draudzene Rūta nodemonstrēja klaju citu cilvēku robežu pārkāpšanu un patērētāja attieksmi pret potenciālo vīramāti. Frāzes par “vienu ģimeni” un “kopīgu mantu” šajā kontekstā kalpo tikai kā ērta manipulācija, lai attaisnotu slinkumu un elementāras cieņas trūkumu.
Māra rīkojās pilnīgi pareizi, izvēloties aizsargāt savu personīgo telpu un sirdsmieru. Strauja izlikšana no mājokļa dažkārt ir vienīgais veids, kā atgriezt pieaugušu dēlu realitātē un likt viņam pašam risināt savus sadzīves jautājumus. Veselīgas attiecības starp paaudzēm nav iespējamas tur, kur bērni uztver vecāku mājas tikai kā resursu bāzi saviem mīlas eksperimentiem.
Bet tas vēl nebūt nebija viss…Pēc tam, kad durvis aiz Ivara un Rūtas aizvērās, es dziļi ievilku elpu un apsēdos pie sava tualetes galdiņa.
Es pastiepos pēc tās pašas krēma burciņas, kuras dēļ tikko bija izcēlies skandāls, bet mana roka sastinga gaisā
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
